Vilciens bija tas pamats.

Par jauniešu izklaidēm vilcienā zina stāstīt  Skaidrīte Grunde no Svitenes:

"Man visciešākā saite ir no 1953. līdz 1958. gadam, kad es Rīgā studēju un dzīvoju Svitenē un no Bērsteles stacijas (braucu uz Rīgu). Sestdienas vakarā braucām mājās, palīdzējām darbos un svētdienas vakarā vai dažreiz arī pirmdien no rīta, jā, varēja pirmdien no rīta, tas bānītis gāja trijos nakti Bērstelē vai arī trijos nakti man vajadzēja celties, un vēl uz lekcijām es uzspēju Raiņa bulvārī 29, tik tālu es uzspēju aiziet uz lekcijām. Un šitā mēs tur braukājām. Ziemā bija apkure katrā vagonā un vajadzēja kurināt, krāsniņa bija iekšā. Reizēm bānīti ieputināja ziemā. Jā, visādi bija. Un tur bija tie divi, viens bija Vasks konduktors un, kā to otru sauca, Olavs, un tas Vasks tas tā izgāja, mēs jau parasti studenti centāmies vienu vagonu okupēt. Jo visi tie, kas bija Svitenē vidusskolu beiguši, tie gandrīz visi braukāja, kur tad viņi citur paliks. Un tad mēs uz to vienu vagonu, un tad viņš nāca mums tur ievest kārtību. Vislielākais, nelaiķis Gūtmanis Jānis, tas bija vislielākais jokupēteris. Ja neko citu nevarēja izdarīt, tad mēs tur sēžam un ienāk tas pārbaudīt to krāsni, viņš sāk žāvāties, viss vagons žāvājās līdzi un tas konduktors arī. Un tad, kad viņš ir aizgājis, tad visiem vislielākie smiekli. Kā viņš mācēja pielaist citiem žāvas.

Vakarā viņš vēlu piebrauca, nu divreiz dienā-viņš no rīta aizgāja līdz Meitenei, tad tur gāja uz Bausku, tā kā savlaicīgi cilvēki Bauskā uz tirgus, tad, kad cilvēki ir iztirgojušies, brauc atpakaļ un aizbraukuši tur Meitenē sagaidīja mūs nabaga studentus. Un tas nu noteikti bija, ka, pa ziemu es pati ar esmu lēkusi kādreiz no vilciena ārā, bija tādas vietas, ko senāk sauca par Skandeskrogu, tad man bija izdevīgāk tikt uz mājām. Izsvieda savu somu pa priekšu, izlēca. Nu, kad nav nekā ko uzjautrināties, tad sader, ka noskries kaut kādā posmā (bānīti), tad viens izlec. Mālukrogā vienmēr ņēma ūdeni un tad jau pirms tā Mālukroga tās skriešanas, kaut kur tur arī laikam bija kāds līkums, zināja-ja nu atpaliks, tad Mālukrogā jau nu tiksi atpakaļ vai otrādi.

Skaidrīte stāsta arī par dzelzceļa nozīmi vietējo saimniecību attīstībā: Ļoti liela nozīme bija piena rūpniecības attīstībai, mani radi un visi viņi varēja savu saimniecību izvērst, kad viņi varēja nodot pienu, viņi turēja vairākas govis, Bērsteles stacijā aizveda pienu, nodeva un vakarā saņēma kannas atpakaļ. To pienu veda uz Jelgavas slimnīcu, un kannas saņēma atpakaļ un atkal šitā sūtīja, kamēr vēl nebija krejotavas uzbūvētas. Tas bija tas pamatkapitāls. Otrs nāca tās cukurbietes, un tikai tad viņi varēja nopirkt tos, kā viņus toreiz sauca, ārzemju arklus. Vilciens bija tas pamats. Tur nekas pašam nebija (jādara), stacijā nodod, un pienāk stacijā atkal ar vakara vilcienu kannas atpakaļ."