Tvaika lokomotīves svilpieni atgādina tādu pilsētas skaņu.

Pilsrundālietis Zigurds Gustiņš zina stāstīt, kāds mazbānītis izskatījās maza bērna acīm un par tiem piedzīvojumiem, kas puikas gados sameklēti dzelzceļa tuvumā:

"Kad es biju bērns, tās man atmiņas no bērnības, kad braucu uz Bausku, tad tikai ar vilcienu varēja braukt, tur autobusa nebija, kā es atceros. Mēs no pils, toreiz mēs pilī dzīvojām, gājām uz Mežotnes staciju, tur bija ļoti smuka tā ēka un iekšā bija tāds aizgalds un tur bija tāds tā kā birojs un tur tie rakstveži kaut kādi sēdēja. Un stacijas priekšnieks bija Praulītis, tāds zolīds kungs bija. Es tur iekšā ilgi nebiju, man vajadzēja skatīties kā nāks tas vilciens un tur tās sliedes nāk no ceļa ārā un bišķi ar tādu līkumu. Un es tur visu laiku gaidu un nevaru sagaidīt, kad nāks. Pa priekšu tāda dunoņa tālumā, tad melni dūmi tādi, nāk arvien tuvāk, tie dūmi melli, es tā jūsmoju par tiem dūmiem, tādi prieki bija, acis kā pogas vaļā, pirksti izplesti šitā stāv un skatās. Tā lokomotīve nāk tā līgodamies, tie vagoni aizmugurē arī tā līgojās, nāk, tā lēnām pagriezās, piebrauca klāt un mēs tur iekāpām iekšā un braucām uz Bausku. Un es gribu redzēt, kas tur ārā pa logu, bet es nevaru redzēt, es esmu pārāk maziņš. Mamma neļauj uz soliem kāpt un tā es tur pa iekšu mūdžojos. Atbraucām uz Bausku un no tās Bauskas stacijas uz Bausku gāja tāds diezgan plats, kāds 3-4 metri plats, ļoti labi iestaigāts celiņš gar dzīvžoga malu tādu tad gājām uz Bausku. Dzīvojāmies Bauskā, un tad ik pa laikam pa visu Bausku tāds (atdarina svilpšanu) vilciena signāls, tad pēc brīža atkal tādi signāli. Tad, kad vilciens vairs nebija, es, kad biju Bauskā, visu laiku gaidīju, kad būs tie svilpieni, viņi atgādina tādu pilsētas skaņu. Un tad bija dramatisks (notikums), mēs no skolas gājām, taisījām kombinēto ekskursiju uz Rīgu. Mēs gribējām aiziet ar kājām uz Grāvēndāles pieturu, kur kuģītis toreiz gāja, taisni izrādījās, ka tanī dienā toreiz kuģītis nav, un mēs visi, lielie bērni, mazie bērni, gājām visi no Grāvēndāles uz Jāņukroga staciju kājām. Tie visi stiprākie un lielākie, tie aiziet, bet mēs tie mazie kunkuļojamies no muguras, bet beigās mēs tikām arī uz to vilcienu, ar vilcienu atbraucām uz Meiteni un tad uz Rīgu. Un kad ar vienu draugu bijām pie Īslīces upes, tur netālu bija tas tilts. Un mēs tur visādi dauzāmies gar upīti un visādi, man bija toreiz fotoaparāts uzdāvināts un es viņu tā nofotografēju, iznāca, ka tālumā ir Īslīces tilts un uz tā tilta ir lokomotīve ar piekabi un šie demontēja nost sliedes toreiz un bija priekšā mums. Un tad, kad vēl tās sliedes bija, mēs tur pie tā tilta atkal bijām uzkāpuši augšā un bija bail iet pāri, jo tur tādas šķirbas un apakšā ūdens, var redzēt lejā.

Vēl es atceros mežā, kur pagriezās uz Pilsrundāli, bija tāds dīķis un aka bija pie tā dīķa tāds grāvis izrakts un tur ņēma viņš to ūdeni. Tā aka bija tādiem koka grodiem un mēs vienreiz gadījāmies pie tā dīķīša, kad viņš tur ņēma ūdeni. Un tad viņš mums visādas nepieklājīgas dziesmiņas dziedāja, un parāva to svilpi drausmīgi skaļo, pēc tam izlaida tvaiku un pšss caur krūmiem tāds tvaika mākonis izšāvās. Mēs visi bļaudami mukām prom."