Paši dzelzceļnieki bija skaisti, visi bija formā, ar vīrišķīgu skaistu stāju, vienmēr viss kārtībā.

Stāsta Ārija Jurkēvica no Viesītes:

" Es jau pati dzelzceļniece nebiju, bet mani senči bija, uz dzelzceļa strādāja Latvijas laikā vēl, un arī mans vīrs līdz dzelzceļa šeit likvidēšanai nostrādāja, un tad viņu pārcēla uz Jelgavu strādāt. Dzelzceļš tanī laikā bija visa lielā satiksme cilvēkiem un visu, jāsaka, labības un lopu, un visādu materiālu, un veikaliem preces, visu pārvadāja ar dzelzceļu, jo citas satiksmes nebija. Kokmateriālus ļoti daudz pārveda, bija krautuves dzelzceļa malā, tur zināja kas, jāsaka, žīdiņi uzpirka mežus un tie visu regulēja, pārvadāja, un viņi zināja, cik daudz tur vagonu vajag, pieprasīja tos vagonus, aizsūtīja un zināmā laikā viņus vajadzēja piekrauti, un tāpatās arī dzīvus lopus uzpirka, tos uzpirka šeit Viesītē un lādēja vagonos iekšā un veda tālāk. Ļoti daudz jau tika vests un pārsūtīts uz Angliju, uzpirka un nāca laba naudiņa, jo dzelzceļš bija, kas jāsaka, Viesīti uzturēja.

Mani vecāki audzēja cūkas, zināmos bekonus cik svaram jābūt, tad tepat lika vilcienos iekšā, veda uz Daudzevu, Daudzevā pārkrāva un tieši projām uz kuģi uz Liepāju, un veda projām uz Angliju vai Zviedriju vai kur veda projām uz kuģiem. Tā tika māja uzcelta. Kas bija celtniecības materiāli, ko vajadzēja, visu pieveda ar vilcienīti, pārkrāva Krustpilī, pārkrāva Daudzevā. Saukas pagastmāju, kad cēla, atkal Lones stacijā visu pārkrāva, izkrāva un tad ar zirgiem visu tālāk veda. Graudus, tos vajadzēja uz Viesīti vesti, bet tā kā kokmateriāliem, tiem bija savas krautuves, un viss tika transportēts. Cukurbietēm ar pieprasīja vagonus, cik kura saimniecība, uz līnijas padeva noteiktā vietā, kur jau bija pievests ar zirgiem.

Vācieši jau šito šaursliežu vilcienīti visu taisīja tanī laikā. Un katram kalniņam gāja riņķī, līko loču. Tepat Ekengrāvē gāja riņķī, pie šitiem, pie Slampiem gāja riņķī, nu pilnīgi apkārt un tad. bet, kad šeit brauca Viesītes kalnā, tad jau bija, skaitījās tādi, smagvilcieni. Tad atkabināja daudzus vagonus un tos, kas palika, tos izvilka augšā, un tad brauca atkal pakaļ lokomotīve. Jo skaitījās, ka tik un tik daudz smagvilcienu  ir.

Mums pietura bija Ževaldi un vakarā vilcienīts gāja uz Neretu, un tad no Viesītes līdz tam Saukas galam ar vilcienīti arī aizveda pastu, avīzes un vēl kaut ko. Un tad mēs jaunieši, visiem jau tur bija patīkama iešana, jo visiem bija satikšanās. Un tad tās avīzes mēs saņēmām atkal. Zināmu skaitu jau zināja, vilciens, kad apstāj, no pasta vagona izdeva un tad mēs visi tur sadalījāmies. A tā maksa jau bija šeit Viesītes pastā samaksāta un katrai pieturai, katrai vietai jau bija zināms cik kurā vietā ir jāizdod, jau bija sapakots viss. Jauniešiem jau gribas pa ballēm iet, a toreiz nedrīkstēja, tas bija kara laiks, nu tad tā visa luste bija pieturā. Un tikai jauni gāja pēc tā pasta pakaļ, vecie neviens negāja, lai kā mēs bijām nostrādājušies, tomēr gājām, jo tā bija vienīgā izklaide. Un kas toreiz jauniešiem tā bija izklaide, ka satikās, dziedāt, tautas dziesmas, arī jāsaka citas dziesmas, kādas anekdotes pastāstīt, un visi tā kopīgi turējās, viens otru neapsmēja, nekā, nē, nē. Jo tas bija kara laiks, gājām ar tenisenītēm, lai būtu skaistākas, ar krītu nopindzelējām, nē, nē, nomazgātas ar viņas bija, bet nu ar krītu vai atkal zobu pastu, un lepni jutāmies.

Man māsa gāja Jelgavā skolā un pēc Jelgavas skolas beigšanas viņa vairs neatgriezās, tur palika dzīvot. Un šeit mums atkal bija ļoti skaists zirgs izaudzēts, un viņai tas zirgs ļoti patikās, manai māsai. Un tad to zirgu, tētis saka: „nu ved ar to zirgu, meit sev, ka tev tik ļoti patīk, nu ņem”. Tika sarunāts vagons, vagonu šeit Viesītē iekšā, un Daudzevā atkal, jāsaka, lielajā vilcienā to zirgu pārveda un aizveda uz Jelgavu. Tā kā visu varēja ar vilcienu, un visa satiksme un patīkami bija braukt pa tiem vagoniem, jaunieši salasījāmies vairāk jau uz vienu vietu, un tad kas bija,-dziedāšana. Un atkal Jēkabpilī, kad tilts bija izspridzināts pāri Daugavai, tur atkal patīkami bija braukt ar to kuģīti, tad mēs braucām pāri uz vienu pusi, uz otru, un vakarā braucām ar vilcienīti mājās.

Paši dzelzceļnieki bija skaisti, visi bija formā, ar vīrišķīgu skaistu stāju, vienmēr viss kārtībā. Es gāju, atceros, ka mans vīrs ar, pucēja vēl pogas, lai tikai tīrs būtu un izbuktēts un…bet visi tādi bija. Un kad gāja, o, dzelzceļnieks, dzelzceļniekiem bija ļoti liela ievērība no visiem, jo tas ir dzelzceļnieks. Jo dzelzceļniekiem bija tāda disciplīna kā armijā, tur vajadzēja būt punkts punktā un visam kārtībā. Un nevarēja iet kaut kā nošļucis, nē."