Cilvēki dziedāja, raudāja, kaut kādas konfektes dalīja sapirkuši, vīnu dzēra.

Vilciena  pavadone Līvija Jakstiņa stāsta gadījumu no savām darba gaitām uz Viesītes šaursliežu dzelzceļa:

"Ar Kalniņu brauca pārbaudīt uz līnijām. Mani tak noķēra, kur es tai krustā kāju pārlikusi pāri biju. Braucām Siliņos iekšā, lija lietus, a šitie atbrauc abi divi, Kalniņš ar to Mārtiņu ar preču vilcienu līdz Siliņiem, izkāpj stacijā ārā, noglabājas krūmiņos. Mēs braucam no Aknīstes iekšā, es tā stāvēju, nu kā, man tas karodziņš jārāda braucot, es tā kā bišķi to kāju biju vienu aiz otras aizlikusi, un tad tā ir tāda nelaime. Iebraucam, viss normāli, tagad viņi iekāpj mūsu vilcienā iekšā un braucam visi uz Viesīti. Nākošā dienā es atnāku braukt uz nākošo vilcienu, kāda man bija līnija, un tagad tas Mārtiņš saka: „Tu, Līvija, panāc šurp. Nu, kā tad tu rādīji to karodziņu braucot vakar tai stacijā?” es, ak šausmas, saritinātu karodziņu, stāvēju, rādīju pareizi visu. „Kā tad tu to kāju turēji?” saka uz manis, „tu varēji nokrist no bremzēm. Tu šitā nedari, tu šitā nedari” un pīpē to garo pīpi tajā sarkanajā stūrītī. Es domāju, ārprāts, pat to viņš nofiksēja, ka man pat prātā neienāca! Nu būtībā tā varbūt arī varēja būt no vienas puses, iekļūt starp tiem riteņiem, bet ne jau nu stacijā braucot un tik lēni, un tas vilciens tik ātri negāja, un karodziņš, un kā viņš man tagad uzbrūk par to karodziņu. Sējās klāt kur vien varēja. Vienkārši tā nebija piesiešanās, tāda dresūra, parādīt „es esmu priekšnieks”. Kāpēc tu brauci tajos krūmiņos sēdēt, kas tevi dzina no tās Viesītes, ko tu gribēji? Domāji, ka tā brigāde gulēdama brauc? Strādāja kā cilvēki, konduktors izgājis ārā un viss kā braucām iekšā. Visiem pie visiem, lai dzird, ka viņš man aizrāda. Palaidīs ar no darba. Mārtiņš bija uztaisījis to pīpi, ka dūmi vien vilka, Mārtiņš Lazdiņš. Viņam sieva par pavadoni brauca."

Savukārt par pēdējo mazbānīša braucienu Līvija atcerās, ka:

"braucu uz Jēkabpili pēdējo reiz, raudājām, visus cilvēciņus aizvedu bez biļetes. Kad jau brauca atpakaļ līdz Viesītei, bez biļetes. Iegāju biļešu kasē, noliku somiņu, teicu “kādu paņēmu, tādu atvedu”. Cilvēki dziedāja, raudāja, kaut kādas konfektes dalīja sapirkuši, vīnu dzēra. Vispār tie pasažieri tādi gāja kā kurš bija, bet tie bija, tas palicis atmiņā. Teicu: “man nav ko pārdot, lai brauc cilvēciņi”. Nevienam nepārdevu."