“Vai, pulkstenis ir tik un tik, 2 dienā, bānītis aizgāja."

Ārija Kraņevska zina stāstīt ne tikai par to, kā vidusskolēni īsinājuši laiku, braucot ar bānīti uz skolu, bet arī par Mežotnes staciju, tās darbiniekiem un speciālajiem vagoniem:  

"Es esmu piedzimusi bānīša malā, skolā gājusi un vēl tagad dzīvoju uz bijušā bānīša, blakus bānītim. Mans tēvs audzināja cukurbietes un lauka malā, par cik bānītis gāja gar māju, varēja nobērt, nebija jāved pat uz staciju. Tas bija pie Mežotnes stacijas. Un tiešām tur iepriekš padeva vagonus, zināmā laikā tikai bija jāsaber un tad atkal, ne kādam tur līdzi nebija jābrauc, tur tika nosvērts un viss izdarīts. Un kas par to maksāja, to gan es nezinu, vai cukurfabrika, vai…tas varēja būt 1938.-39., tie gadi. Ļoti precīzi tur strādāja cilvēki. Pasažieru vilciens gāja samērā ļoti precīzi 1938., 1939. gados, jo zinu, ka tāda teikšana bija: “vai, pulkstenis ir tik un tik, 2 dienā, uz lauka visi bija, bānītis aizgāja”. Tātad gāja tik precīzi apmēram, ka varēja pat pulksteni noteikt.

Tā ārā kāpšana, tā sākās pēc kara. Tad gan mēs braucām uz skolu uz Bausku, uz vidusskolu, mēs bijām vesela grupa braucēji, kas iekāpa vēl Bērsteles un jau Sesavas stacijā bija, kas brauca uz Bausku, un visi mēs nolasījāmies vienā vagonā. Tā kā es kāpu Mežotnes stacijā, tad tur jau mani sagaidīja, kurā vagonā tas ir. Un tad gan viņam nebija galīgi kurināmā un viņš gāja ne jau precīzi vairs, ne ātri. Zēni izkāpa ārā tiešām un švankoja to vagonu. Mēs meitenes pa iekšu, mums bija bailes, nekas cits neatlika kā spiegt. Mēs tur spiedzām pa iekšu. Un tad viņi atkal iekāpa iekšā, tā mūs pabaidējuši. Un tad viņš iegāja stipri vēlu, viņš iegāja Bauskā 9, un stundas ir sākušās 9. Mūsu stacija ir tālu. Ārpus pilsētas, šai pus Mūsas upei. Bija speciāla tāda aleja, celiņš, kur jāiet, bet tur bija pa kilometru vairāk jāiet. Un, protams, mēs jau nokavējām stundas un tad uz tā bānīša rēķina mēs jau visu to tur tā, neieradāmies laikā stundās, bet neko jau mums nepadarīja ar. Es atceros, ka vajadzēja tomēr kādā pirmdienā kaut kā kārtoties, jo bija viens tāds priekšmets, astronomija, kas bija ielikts pirmdienā un pirmā stunda un viena stunda nedēļā. Un paiet viss ceturksnis, nav nevienas atzīmes un neesam bijuši nevienā stundā. Tad tādas problēmas mums tur radās. Bet beigās jau kaut kā izkūlāmies.

Nu, dāvanas es liku uz sliedēm, jā, bet viņš man pakratīja ar pirkstu. Avīzē ietinām akmentiņus un likām uz sliedēm, bet viņš nekāpa ārā, tas lokomotīves vadītājs, un stāvējām tādu gabaliņu tālāk pie krūmiem un lūrējām. Un viņš ieraudzīja mūs, pirkstu pakratīja mums gan un tad vairāk nelikām. Tādas lietas arī bija.

Mežotnes stacijā priekšnieks bija Ādolfs Praulītis, es vairāk citus tur nemaz nezinu. Viņam pat kāzas tur notika vēl, viņš atnāca tur strādāt vēl pavisam jauns un vēlāk tur viņam jau bija ģimene. Viņš gan pārgāja dzīvot no stacijas uz tām mājām, kur tagad dzīvo Rutka Ieva. Sākumā gan viņš dzīvoja tai jaunuzceltajā stacijas ēkā, augšā dzīvoklis bija, apakšā bija stacijas vajadzībām. Tur vēl bija ēkas kādas, arī tā vecā ēka vēl bija, viņa pazuda kaut kad vācu laikā laikam. Nu un tad tur vadāja cukurbietes un graizījumus atkal šurp sūtīja. Un vācu laikā kā darbspēku viņi izmantoja krievu gūstekņus, kuriem vajadzēja tos graizījumus kraut iekšā ārā. Viņi pilī dzīvoja un tad gāja tur tos atgraizījumus kraut. Tas gan viņiem bija briesmīgs laiks tiem cilvēkiem. Viņi dzīvoja tajā telpā pilī, kur tagad ir banketu zāle, vēlāk tur bija ierīkota klēts padomju laikos, neapkurināms un ēst tur nebija viņiem.

Mūsmājās arī dzīvoja viens strādnieks dzelzceļa, un tad viņš drīkstēja izmantot to, kas nebija saimniecības zeme, tikai dzelzceļa, tur viņš ganīja govi. Tur stāvēja arī tie, ko viņš lika iekšā puteņa laikā, tādus vārtus lika tur priekšā tām sliedēm, lai neaizputina, ko tur varēja saglābt. Viņš arī braukāja ar tādu drezīnu, tāda platformiņa bija, stūma, bet viņam ātri gāja. Tā viņš tur darīja visus tos apkopšanas darbus uz tām sliedēm, kaplēja. Āa, tās sliedes bija ļoti līkumainas, sevišķi aiz Mežotnes stacijas, tās sliedes tur tā gāja ar līkumu. Tur nogriezās gar Mežotnes staciju un tad uz Bauskas pusi pagriezās, kur iet tagad šoseja, tur tāds līkums.

Bija tāds speciālais vagons, bet es tanī netiku braukusi. Tas jau bija tikai līdz 1940. gadam, pēc tam tāda vagona nebija, bet līdz tam 1940. varēja būt tāds vagons, kur dārgāk maksāja biļetes, smalkāks vagons. Un tad bija smēķētāju vagons. Smēķēja pa visiem vagoniem, var jau būt, ka skaitījās. Varbūt tur tās krāsniņas smēķēja (ha, ha, ha). Varbūt, ka viņš skaitījās nesmēķētāju, bet tur tāpat smēķēja. Tādu ierobežojumu nebija. Un tad bānīti ieputināja un negāja. Jā, tādas reizes bija, kad bānītis negāja nemaz, bija tāds putenis, kamēr saveda kārtībā to ceļu."